narratus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of nārrō (“narrate, recount”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /naːrˈraː.tus/, [näːrˈräːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /narˈra.tus/, [närˈräːt̪us]

Noun

nārrātus m (genitive nārrātūs); fourth declension

1. narration, narrative, story

Declension

Fourth-declension noun.

	singular	plural
nominative	nārrātus	nārrātūs
genitive	nārrātūs	nārrātuum
dative	nārrātuī	nārrātibus
accusative	nārrātum	nārrātūs
ablative	nārrātū	nārrātibus
vocative	nārrātus	nārrātūs

Descendants

• French: narration
• Spanish: narración

Participle

nārrātus (feminine nārrāta, neuter nārrātum); first/second-declension participle

1. narrated, recounted, having been recounted.
2. reported, having been reported.
3. spoken, having been told.
4. recited, having been recited.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	nārrātus	nārrāta	nārrātum		nārrātī	nārrātae	nārrāta
genitive	nārrātī	nārrātae	nārrātī		nārrātōrum	nārrātārum	nārrātōrum
dative	nārrātō	nārrātae	nārrātō		nārrātīs
accusative	nārrātum	nārrātam	nārrātum		nārrātōs	nārrātās	nārrāta
ablative	nārrātō	nārrātā	nārrātō		nārrātīs
vocative	nārrāte	nārrāta	nārrātum		nārrātī	nārrātae	nārrāta

References

• “narratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “narratus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• narratus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.