miratus

Latin

Etymology 1

Perfect active participle of mīror.

Participle

mīrātus (feminine mīrāta, neuter mīrātum); first/second-declension participle

1. astonished, amazed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	mīrātus	mīrāta	mīrātum		mīrātī	mīrātae	mīrāta
genitive	mīrātī	mīrātae	mīrātī		mīrātōrum	mīrātārum	mīrātōrum
dative	mīrātō	mīrātae	mīrātō		mīrātīs
accusative	mīrātum	mīrātam	mīrātum		mīrātōs	mīrātās	mīrāta
ablative	mīrātō	mīrātā	mīrātō		mīrātīs
vocative	mīrāte	mīrāta	mīrātum		mīrātī	mīrātae	mīrāta

Etymology 2

Perfect passive participle of mīrō.

Participle

mīrātus (feminine mīrāta, neuter mīrātum); first/second-declension participle

1. admired, honorer, respected

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	mīrātus	mīrāta	mīrātum		mīrātī	mīrātae	mīrāta
genitive	mīrātī	mīrātae	mīrātī		mīrātōrum	mīrātārum	mīrātōrum
dative	mīrātō	mīrātae	mīrātō		mīrātīs
accusative	mīrātum	mīrātam	mīrātum		mīrātōs	mīrātās	mīrāta
ablative	mīrātō	mīrātā	mīrātō		mīrātīs
vocative	mīrāte	mīrāta	mīrātum		mīrātī	mīrātae	mīrāta

References

• “miratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press