luricatus

Latin

Etymology

Compare lūrīca, lūrīcula, etc.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /luː.riːˈkaː.tus/, [ɫ̪uːriːˈkäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /lu.riˈka.tus/, [luriˈkäːt̪us]

Adjective

lūrīcātus (feminine lūrīcāta, neuter lūrīcātum); first/second-declension adjective

1. medieval spelling of lōrīcātus

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	lūrīcātus	lūrīcāta	lūrīcātum		lūrīcātī	lūrīcātae	lūrīcāta
genitive	lūrīcātī	lūrīcātae	lūrīcātī		lūrīcātōrum	lūrīcātārum	lūrīcātōrum
dative	lūrīcātō	lūrīcātae	lūrīcātō		lūrīcātīs
accusative	lūrīcātum	lūrīcātam	lūrīcātum		lūrīcātōs	lūrīcātās	lūrīcāta
ablative	lūrīcātō	lūrīcātā	lūrīcātō		lūrīcātīs
vocative	lūrīcāte	lūrīcāta	lūrīcātum		lūrīcātī	lūrīcātae	lūrīcāta

Noun

lūrīcātus m (genitive lūrīcātī); second declension

1. medieval spelling of lōrīcātus

Declension

Second-declension noun.

	singular	plural
nominative	lūrīcātus	lūrīcātī
genitive	lūrīcātī	lūrīcātōrum
dative	lūrīcātō	lūrīcātīs
accusative	lūrīcātum	lūrīcātōs
ablative	lūrīcātō	lūrīcātīs
vocative	lūrīcāte	lūrīcātī