locupletatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of locuplētō (“enrich, embellish”).

Participle

locuplētātus (feminine locuplētāta, neuter locuplētātum); first/second-declension participle

1. enriched, made wealthy, having been enriched.
2. embellished, having been embellished.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	locuplētātus	locuplētāta	locuplētātum		locuplētātī	locuplētātae	locuplētāta
genitive	locuplētātī	locuplētātae	locuplētātī		locuplētātōrum	locuplētātārum	locuplētātōrum
dative	locuplētātō	locuplētātae	locuplētātō		locuplētātīs
accusative	locuplētātum	locuplētātam	locuplētātum		locuplētātōs	locuplētātās	locuplētāta
ablative	locuplētātō	locuplētātā	locuplētātō		locuplētātīs
vocative	locuplētāte	locuplētāta	locuplētātum		locuplētātī	locuplētātae	locuplētāta