invitatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of invītō.
Participle
[edit]invītātus (feminine invītāta, neuter invītātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | invītātus | invītāta | invītātum | invītātī | invītātae | invītāta | |
| genitive | invītātī | invītātae | invītātī | invītātōrum | invītātārum | invītātōrum | |
| dative | invītātō | invītātae | invītātō | invītātīs | |||
| accusative | invītātum | invītātam | invītātum | invītātōs | invītātās | invītāta | |
| ablative | invītātō | invītātā | invītātō | invītātīs | |||
| vocative | invītāte | invītāta | invītātum | invītātī | invītātae | invītāta | |
References
[edit]- “invitatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “invitatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- "invitatus", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- invitatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.