invitaturus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Future active participle of invītō.
Participle
[edit]invītātūrus (feminine invītātūra, neuter invītātūrum); first/second-declension participle
- about to invite
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | invītātūrus | invītātūra | invītātūrum | invītātūrī | invītātūrae | invītātūra | |
| genitive | invītātūrī | invītātūrae | invītātūrī | invītātūrōrum | invītātūrārum | invītātūrōrum | |
| dative | invītātūrō | invītātūrae | invītātūrō | invītātūrīs | |||
| accusative | invītātūrum | invītātūram | invītātūrum | invītātūrōs | invītātūrās | invītātūra | |
| ablative | invītātūrō | invītātūrā | invītātūrō | invītātūrīs | |||
| vocative | invītātūre | invītātūra | invītātūrum | invītātūrī | invītātūrae | invītātūra | |