Jump to content

interrogativus

From Wiktionary, the free dictionary

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

From interrogō (to inquire, interrogate; argue) +‎ -īvus.

Pronunciation

[edit]

Adjective

[edit]

interrogātīvus (feminine interrogātīva, neuter interrogātīvum, adverb interrogātīvē); first/second-declension adjective

  1. Of or pertaining to a question; interrogative.

Declension

[edit]

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative interrogātīvus interrogātīva interrogātīvum interrogātīvī interrogātīvae interrogātīva
genitive interrogātīvī interrogātīvae interrogātīvī interrogātīvōrum interrogātīvārum interrogātīvōrum
dative interrogātīvō interrogātīvae interrogātīvō interrogātīvīs
accusative interrogātīvum interrogātīvam interrogātīvum interrogātīvōs interrogātīvās interrogātīva
ablative interrogātīvō interrogātīvā interrogātīvō interrogātīvīs
vocative interrogātīve interrogātīva interrogātīvum interrogātīvī interrogātīvae interrogātīva

Derived terms

[edit]
[edit]

Descendants

[edit]

References

[edit]