insensatus

Latin

Etymology

From in- +‎ sensātus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.senˈsaː.tus/, [ĩːs̠ẽːˈs̠äːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.senˈsa.tus/, [insenˈsäːt̪us]

Adjective

īnsēnsātus (feminine īnsēnsāta, neuter īnsēnsātum); first/second-declension adjective

1. (Late Latin) irrational

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	īnsēnsātus	īnsēnsāta	īnsēnsātum		īnsēnsātī	īnsēnsātae	īnsēnsāta
genitive	īnsēnsātī	īnsēnsātae	īnsēnsātī		īnsēnsātōrum	īnsēnsātārum	īnsēnsātōrum
dative	īnsēnsātō	īnsēnsātae	īnsēnsātō		īnsēnsātīs
accusative	īnsēnsātum	īnsēnsātam	īnsēnsātum		īnsēnsātōs	īnsēnsātās	īnsēnsāta
ablative	īnsēnsātō	īnsēnsātā	īnsēnsātō		īnsēnsātīs
vocative	īnsēnsāte	īnsēnsāta	īnsēnsātum		īnsēnsātī	īnsēnsātae	īnsēnsāta

Descendants

• Catalan: insensat
• English: insensate
• Italian: insensato
• Portuguese: insensato
• Spanish: insensato

References

• “insensatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• insensatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.