inritatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect participle of inrītō.
Participle
[edit]inrītātus (feminine inrītāta, neuter inrītātum); first/second-declension participle
- Alternative form of irrītātus
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | inrītātus | inrītāta | inrītātum | inrītātī | inrītātae | inrītāta | |
| genitive | inrītātī | inrītātae | inrītātī | inrītātōrum | inrītātārum | inrītātōrum | |
| dative | inrītātō | inrītātae | inrītātō | inrītātīs | |||
| accusative | inrītātum | inrītātam | inrītātum | inrītātōs | inrītātās | inrītāta | |
| ablative | inrītātō | inrītātā | inrītātō | inrītātīs | |||
| vocative | inrītāte | inrītāta | inrītātum | inrītātī | inrītātae | inrītāta | |