infirmatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of īnfirmō (“weaken, enfeeble”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.firˈmaː.tus/, [ĩːfɪrˈmäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.firˈma.tus/, [iɱfirˈmäːt̪us]

Participle

īnfirmātus (feminine īnfirmāta, neuter īnfirmātum); first/second-declension participle

1. weakened, enfeebled, having been deprived of strength
2. invalidated, disproven, having been disputed

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	īnfirmātus	īnfirmāta	īnfirmātum		īnfirmātī	īnfirmātae	īnfirmāta
genitive	īnfirmātī	īnfirmātae	īnfirmātī		īnfirmātōrum	īnfirmātārum	īnfirmātōrum
dative	īnfirmātō	īnfirmātae	īnfirmātō		īnfirmātīs
accusative	īnfirmātum	īnfirmātam	īnfirmātum		īnfirmātōs	īnfirmātās	īnfirmāta
ablative	īnfirmātō	īnfirmātā	īnfirmātō		īnfirmātīs
vocative	īnfirmāte	īnfirmāta	īnfirmātum		īnfirmātī	īnfirmātae	īnfirmāta