infinitivus

Latin

Etymology

The adjective was formed by suffixation: īnfīnītus (“boundless”, “unlimited”, “infinite”: “endless”; “countless”; grammar “indefinite”, "infinitive”) +‎ -īvus (“suffix forming adjectives”); the noun is an elliptical use for modus īnfīnītīvus (“[the] infinitive mood”). The Latin is a rough translation of the Greek ἀπαρέμφατος, meaning "not indicated" or "not determined."

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): /in.fiː.niːˈtiː.u̯us/, [ĩːfiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.fi.niˈti.vus/, [iɱfiniˈt̪iːvus]

Adjective

īnfīnītīvus (feminine īnfīnītīva, neuter īnfīnītīvum); first/second-declension adjective

unlimited, indefinite
(grammar) infinitive

Declension

First/second-declension adjective.

	masculine	feminine	neuter	masculine	feminine	neuter
	singular			plural
nominative	īnfīnītīvus	īnfīnītīva	īnfīnītīvum	īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva
genitive	īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīvī	īnfīnītīvōrum	īnfīnītīvārum	īnfīnītīvōrum
dative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvae	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
accusative	īnfīnītīvum	īnfīnītīvam	īnfīnītīvum	īnfīnītīvōs	īnfīnītīvās	īnfīnītīva
ablative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvā	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
vocative	īnfīnītīve	īnfīnītīva	īnfīnītīvum	īnfīnītīvī	īnfīnītīvae	īnfīnītīva

Descendants

→ Norwegian Bokmål: infinitiv

Noun

īnfīnītīvus m (genitive īnfīnītīvī); second declension

(grammar) the infinitive (mood or mode)

Declension

Second-declension noun.

	singular	plural
nominative	īnfīnītīvus	īnfīnītīvī
genitive	īnfīnītīvī	īnfīnītīvōrum
dative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
accusative	īnfīnītīvum	īnfīnītīvōs
ablative	īnfīnītīvō	īnfīnītīvīs
vocative	īnfīnītīve	īnfīnītīvī

Descendants

English: accusativus cum infinitivo

References

“infīnītīvus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
infīnītīvus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette, page 814/2.