indeclinatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From in- (“un-”) + dēclīnātus (“deviated”), from the perfect passive participle of dēclīnō (“to deviate, bend”).
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /in.deː.kliːˈnaː.tus/, [ɪn̪d̪eːklʲiːˈnäːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.de.kliˈna.tus/, [in̪d̪ekliˈnäːt̪us]
Adjective
[edit]indēclīnātus (feminine indēclīnāta, neuter indēclīnātum); first/second-declension adjective
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | indēclīnātus | indēclīnāta | indēclīnātum | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnāta | |
| genitive | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnātī | indēclīnātōrum | indēclīnātārum | indēclīnātōrum | |
| dative | indēclīnātō | indēclīnātae | indēclīnātō | indēclīnātīs | |||
| accusative | indēclīnātum | indēclīnātam | indēclīnātum | indēclīnātōs | indēclīnātās | indēclīnāta | |
| ablative | indēclīnātō | indēclīnātā | indēclīnātō | indēclīnātīs | |||
| vocative | indēclīnāte | indēclīnāta | indēclīnātum | indēclīnātī | indēclīnātae | indēclīnāta | |
References
[edit]- “indeclinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “indeclinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers