imitatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of imitor.
Participle
[edit]imitātus (feminine imitāta, neuter imitātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | imitātus | imitāta | imitātum | imitātī | imitātae | imitāta | |
| genitive | imitātī | imitātae | imitātī | imitātōrum | imitātārum | imitātōrum | |
| dative | imitātō | imitātae | imitātō | imitātīs | |||
| accusative | imitātum | imitātam | imitātum | imitātōs | imitātās | imitāta | |
| ablative | imitātō | imitātā | imitātō | imitātīs | |||
| vocative | imitāte | imitāta | imitātum | imitātī | imitātae | imitāta | |
References
[edit]- “imitatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “imitatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- imitatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.