geminatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of geminō (“double, repeat”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ɡe.miˈnaː.tus/, [ɡɛmɪˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /d͡ʒe.miˈna.tus/, [d͡ʒemiˈnäːt̪us]

Participle

geminātus (feminine gemināta, neuter geminātum); first/second-declension participle

1. doubled, having been doubled.
2. repeated, having been done again.
3. paired, joined, having been united.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	geminātus	gemināta	geminātum		geminātī	geminātae	gemināta
genitive	geminātī	geminātae	geminātī		geminātōrum	geminātārum	geminātōrum
dative	geminātō	geminātae	geminātō		geminātīs
accusative	geminātum	geminātam	geminātum		geminātōs	geminātās	gemināta
ablative	geminātō	geminātā	geminātō		geminātīs
vocative	gemināte	gemināta	geminātum		geminātī	geminātae	gemināta

Related terms

• geminātiō
• geminō
• geminus
• ingeminātus

Descendants

• English: geminate
• Russian: гемина́та (gemináta)

References

• “geminatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers