fulminaturus

Latin

Etymology

Future active participle of fulminō

Participle

fulminātūrus (feminine fulminātūra, neuter fulminātūrum); first/second-declension participle

1. about to fulminate

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	fulminātūrus	fulminātūra	fulminātūrum		fulminātūrī	fulminātūrae	fulminātūra
genitive	fulminātūrī	fulminātūrae	fulminātūrī		fulminātūrōrum	fulminātūrārum	fulminātūrōrum
dative	fulminātūrō	fulminātūrae	fulminātūrō		fulminātūrīs
accusative	fulminātūrum	fulminātūram	fulminātūrum		fulminātūrōs	fulminātūrās	fulminātūra
ablative	fulminātūrō	fulminātūrā	fulminātūrō		fulminātūrīs
vocative	fulminātūre	fulminātūra	fulminātūrum		fulminātūrī	fulminātūrae	fulminātūra