enoto

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈeː.no.toː/, [ˈeːnɔt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈe.no.to/, [ˈɛːnot̪o]

Verb

ēnotō (present infinitive ēnotāre, perfect active ēnotāvī, supine ēnotātum); first conjugation

1. to mark out, note down

Conjugation

Conjugation of ēnotō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ēnotō	ēnotās	ēnotat	ēnotāmus	ēnotātis	ēnotant
	imperfect	ēnotābam	ēnotābās	ēnotābat	ēnotābāmus	ēnotābātis	ēnotābant
	future	ēnotābō	ēnotābis	ēnotābit	ēnotābimus	ēnotābitis	ēnotābunt
	perfect	ēnotāvī	ēnotāvistī	ēnotāvit	ēnotāvimus	ēnotāvistis	ēnotāvērunt, ēnotāvēre
	pluperfect	ēnotāveram	ēnotāverās	ēnotāverat	ēnotāverāmus	ēnotāverātis	ēnotāverant
	future perfect	ēnotāverō	ēnotāveris	ēnotāverit	ēnotāverimus	ēnotāveritis	ēnotāverint
passive	present	ēnotor	ēnotāris, ēnotāre	ēnotātur	ēnotāmur	ēnotāminī	ēnotantur
	imperfect	ēnotābar	ēnotābāris, ēnotābāre	ēnotābātur	ēnotābāmur	ēnotābāminī	ēnotābantur
	future	ēnotābor	ēnotāberis, ēnotābere	ēnotābitur	ēnotābimur	ēnotābiminī	ēnotābuntur
	perfect	ēnotātus + present active indicative of sum
	pluperfect	ēnotātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	ēnotātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ēnotem	ēnotēs	ēnotet	ēnotēmus	ēnotētis	ēnotent
	imperfect	ēnotārem	ēnotārēs	ēnotāret	ēnotārēmus	ēnotārētis	ēnotārent
	perfect	ēnotāverim	ēnotāverīs	ēnotāverit	ēnotāverīmus	ēnotāverītis	ēnotāverint
	pluperfect	ēnotāvissem	ēnotāvissēs	ēnotāvisset	ēnotāvissēmus	ēnotāvissētis	ēnotāvissent
passive	present	ēnoter	ēnotēris, ēnotēre	ēnotētur	ēnotēmur	ēnotēminī	ēnotentur
	imperfect	ēnotārer	ēnotārēris, ēnotārēre	ēnotārētur	ēnotārēmur	ēnotārēminī	ēnotārentur
	perfect	ēnotātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	ēnotātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	ēnotā	—	—	ēnotāte	—
	future	—	ēnotātō	ēnotātō	—	ēnotātōte	ēnotantō
passive	present	—	ēnotāre	—	—	ēnotāminī	—
	future	—	ēnotātor	ēnotātor	—	—	ēnotantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		ēnotāre	ēnotāvisse	ēnotātūrum esse	ēnotārī	ēnotātum esse	ēnotātum īrī
participles		ēnotāns	—	ēnotātūrus	—	ēnotātus	ēnotandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		ēnotandī	ēnotandō	ēnotandum	ēnotandō	ēnotātum	ēnotātū

References

• “enoto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• enoto in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• enoto in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016