elocutus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of ēloquor.

Participle

ēlocūtus (feminine ēlocūta, neuter ēlocūtum); first/second-declension participle

1. pronounced

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	ēlocūtus	ēlocūta	ēlocūtum		ēlocūtī	ēlocūtae	ēlocūta
genitive	ēlocūtī	ēlocūtae	ēlocūtī		ēlocūtōrum	ēlocūtārum	ēlocūtōrum
dative	ēlocūtō	ēlocūtae	ēlocūtō		ēlocūtīs
accusative	ēlocūtum	ēlocūtam	ēlocūtum		ēlocūtōs	ēlocūtās	ēlocūta
ablative	ēlocūtō	ēlocūtā	ēlocūtō		ēlocūtīs
vocative	ēlocūte	ēlocūta	ēlocūtum		ēlocūtī	ēlocūtae	ēlocūta

References

• “elocutus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “elocutus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• elocutus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.