divinatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of dīvīnō
Participle
[edit]dīvīnātus (feminine dīvīnāta, neuter dīvīnātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dīvīnātus | dīvīnāta | dīvīnātum | dīvīnātī | dīvīnātae | dīvīnāta | |
| genitive | dīvīnātī | dīvīnātae | dīvīnātī | dīvīnātōrum | dīvīnātārum | dīvīnātōrum | |
| dative | dīvīnātō | dīvīnātae | dīvīnātō | dīvīnātīs | |||
| accusative | dīvīnātum | dīvīnātam | dīvīnātum | dīvīnātōs | dīvīnātās | dīvīnāta | |
| ablative | dīvīnātō | dīvīnātā | dīvīnātō | dīvīnātīs | |||
| vocative | dīvīnāte | dīvīnāta | dīvīnātum | dīvīnātī | dīvīnātae | dīvīnāta | |