disterminatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of disterminō
Participle
[edit]disterminātus (feminine distermināta, neuter disterminātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | disterminātus | distermināta | disterminātum | disterminātī | disterminātae | distermināta | |
| genitive | disterminātī | disterminātae | disterminātī | disterminātōrum | disterminātārum | disterminātōrum | |
| dative | disterminātō | disterminātae | disterminātō | disterminātīs | |||
| accusative | disterminātum | disterminātam | disterminātum | disterminātōs | disterminātās | distermināta | |
| ablative | disterminātō | disterminātā | disterminātō | disterminātīs | |||
| vocative | distermināte | distermināta | disterminātum | disterminātī | disterminātae | distermināta | |