disterminaturus

Latin

Etymology

Future active participle of disterminō

Participle

disterminātūrus (feminine disterminātūra, neuter disterminātūrum); first/second-declension participle

1. about to divide

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	disterminātūrus	disterminātūra	disterminātūrum		disterminātūrī	disterminātūrae	disterminātūra
genitive	disterminātūrī	disterminātūrae	disterminātūrī		disterminātūrōrum	disterminātūrārum	disterminātūrōrum
dative	disterminātūrō	disterminātūrae	disterminātūrō		disterminātūrīs
accusative	disterminātūrum	disterminātūram	disterminātūrum		disterminātūrōs	disterminātūrās	disterminātūra
ablative	disterminātūrō	disterminātūrā	disterminātūrō		disterminātūrīs
vocative	disterminātūre	disterminātūra	disterminātūrum		disterminātūrī	disterminātūrae	disterminātūra