devolo

Latin

Etymology

From dē- +‎ volō.

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): /ˈdeː.u̯o.loː/, [ˈd̪eːu̯ɔɫ̪oː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈde.vo.lo/, [ˈd̪ɛːvolo]

Verb

dēvolō (present infinitive dēvolāre, perfect active dēvolāvī, supine dēvolātum); first conjugation

to fly down or away
- 29 BCE – 19 BCE, Virgil, Aeneid 4.700-702:
  Ergō Īrīs croceīs per caelum rōscida pennīs, / mīlle trahēns variōs adversō sōle colōrēs, / dēvolat, [...].
  Therefore Iris flew down on dewy saffron wings, trailing through the sky a thousand varied colors opposite the sun, [...].

Conjugation

Conjugation of dēvolō (first conjugation)

indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	dēvolō	dēvolās	dēvolat	dēvolāmus	dēvolātis	dēvolant
	imperfect	dēvolābam	dēvolābās	dēvolābat	dēvolābāmus	dēvolābātis	dēvolābant
	future	dēvolābō	dēvolābis	dēvolābit	dēvolābimus	dēvolābitis	dēvolābunt
	perfect	dēvolāvī	dēvolāvistī, dēvolāstī¹	dēvolāvit, dēvolāt¹	dēvolāvimus, dēvolāmus¹	dēvolāvistis, dēvolāstis¹	dēvolāvērunt, dēvolārunt, dēvolāvēre¹
	pluperfect	dēvolāveram, dēvolāram¹	dēvolāverās, dēvolārās¹	dēvolāverat, dēvolārat¹	dēvolāverāmus, dēvolārāmus¹	dēvolāverātis, dēvolārātis¹	dēvolāverant, dēvolārant¹
	future perfect	dēvolāverō, dēvolārō¹	dēvolāveris, dēvolāris¹	dēvolāverit, dēvolārit¹	dēvolāverimus, dēvolārimus¹	dēvolāveritis, dēvolāritis¹	dēvolāverint, dēvolārint¹
passive	present	dēvolor	dēvolāris, dēvolāre	dēvolātur	dēvolāmur	dēvolāminī	dēvolantur
	imperfect	dēvolābar	dēvolābāris, dēvolābāre	dēvolābātur	dēvolābāmur	dēvolābāminī	dēvolābantur
	future	dēvolābor	dēvolāberis, dēvolābere	dēvolābitur	dēvolābimur	dēvolābiminī	dēvolābuntur
	perfect	dēvolātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēvolātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēvolātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	dēvolem	dēvolēs	dēvolet	dēvolēmus	dēvolētis	dēvolent
	imperfect	dēvolārem	dēvolārēs	dēvolāret	dēvolārēmus	dēvolārētis	dēvolārent
	perfect	dēvolāverim, dēvolārim¹	dēvolāverīs, dēvolārīs¹	dēvolāverit, dēvolārit¹	dēvolāverīmus, dēvolārīmus¹	dēvolāverītis, dēvolārītis¹	dēvolāverint, dēvolārint¹
	pluperfect	dēvolāvissem, dēvolāssem¹	dēvolāvissēs, dēvolāssēs¹	dēvolāvisset, dēvolāsset¹	dēvolāvissēmus, dēvolāssēmus¹	dēvolāvissētis, dēvolāssētis¹	dēvolāvissent, dēvolāssent¹
passive	present	dēvoler	dēvolēris, dēvolēre	dēvolētur	dēvolēmur	dēvolēminī	dēvolentur
	imperfect	dēvolārer	dēvolārēris, dēvolārēre	dēvolārētur	dēvolārēmur	dēvolārēminī	dēvolārentur
	perfect	dēvolātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dēvolātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dēvolā	—	—	dēvolāte	—
active	future	—	dēvolātō	dēvolātō	—	dēvolātōte	dēvolantō
passive	present	—	dēvolāre	—	—	dēvolāminī	—
passive	future	—	dēvolātor	dēvolātor	—	—	dēvolantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dēvolāre	dēvolāvisse, dēvolāsse¹	dēvolātūrum esse	dēvolārī	dēvolātum esse	dēvolātum īrī
participles		dēvolāns	—	dēvolātūrus	—	dēvolātus	dēvolandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dēvolandī	dēvolandō	dēvolandum	dēvolandō	dēvolātum	dēvolātū

¹At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

References

“devolo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“devolo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
devolo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.