devirgino

Latin

Etymology

From dē- +‎ virgō (“virgin”) +‎ -ō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːˈu̯ir.ɡi.noː/, [d̪eːˈu̯ɪrɡɪnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /deˈvir.d͡ʒi.no/, [d̪eˈvird͡ʒino]

Verb

dēvirginō (present infinitive dēvirgināre, perfect active dēvirgināvī, supine dēvirginātum); first conjugation

1. to deflower

Conjugation

   Conjugation of dēvirginō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēvirginō		dēvirginās		dēvirginat		dēvirgināmus		dēvirginātis		dēvirginant
	imperfect	dēvirginābam		dēvirginābās		dēvirginābat		dēvirginābāmus		dēvirginābātis		dēvirginābant
	future	dēvirginābō		dēvirginābis		dēvirginābit		dēvirginābimus		dēvirginābitis		dēvirginābunt
	perfect	dēvirgināvī		dēvirgināvistī		dēvirgināvit		dēvirgināvimus		dēvirgināvistis		dēvirgināvērunt, dēvirgināvēre
	pluperfect	dēvirgināveram		dēvirgināverās		dēvirgināverat		dēvirgināverāmus		dēvirgināverātis		dēvirgināverant
	future perfect	dēvirgināverō		dēvirgināveris		dēvirgināverit		dēvirgināverimus		dēvirgināveritis		dēvirgināverint
passive	present	dēvirginor		dēvirgināris, dēvirgināre		dēvirginātur		dēvirgināmur		dēvirgināminī		dēvirginantur
	imperfect	dēvirginābar		dēvirginābāris, dēvirginābāre		dēvirginābātur		dēvirginābāmur		dēvirginābāminī		dēvirginābantur
	future	dēvirginābor		dēvirgināberis, dēvirginābere		dēvirginābitur		dēvirginābimur		dēvirginābiminī		dēvirginābuntur
	perfect	dēvirginātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēvirginātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēvirginātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēvirginem		dēvirginēs		dēvirginet		dēvirginēmus		dēvirginētis		dēvirginent
	imperfect	dēvirginārem		dēvirginārēs		dēvirgināret		dēvirginārēmus		dēvirginārētis		dēvirginārent
	perfect	dēvirgināverim		dēvirgināverīs		dēvirgināverit		dēvirgināverīmus		dēvirgināverītis		dēvirgināverint
	pluperfect	dēvirgināvissem		dēvirgināvissēs		dēvirgināvisset		dēvirgināvissēmus		dēvirgināvissētis		dēvirgināvissent
passive	present	dēvirginer		dēvirginēris, dēvirginēre		dēvirginētur		dēvirginēmur		dēvirginēminī		dēvirginentur
	imperfect	dēvirginārer		dēvirginārēris, dēvirginārēre		dēvirginārētur		dēvirginārēmur		dēvirginārēminī		dēvirginārentur
	perfect	dēvirginātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dēvirginātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		dēvirginā		—		—		dēvirgināte		—
	future	—		dēvirginātō		dēvirginātō		—		dēvirginātōte		dēvirginantō
passive	present	—		dēvirgināre		—		—		dēvirgināminī		—
	future	—		dēvirginātor		dēvirginātor		—		—		dēvirginantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		dēvirgināre			dēvirginārī			dēvirgināns			—
future		dēvirginātūrum esse			dēvirginātum īrī			dēvirginātūrus			dēvirginandus
perfect		dēvirgināvisse			dēvirginātum esse			—			dēvirginātus
future perfect		—			dēvirginātum fore			—			—
perfect potential		dēvirginātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		dēvirginandī		dēvirginandō		dēvirginandum		dēvirginandō		dēvirginātum		dēvirginātū

Related terms

• dēvirginātiō
• dēvirginātor

References

• “devirgino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• devirgino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.