detestatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dētestor

Participle

dētestātus (feminine dētestāta, neuter dētestātum); first/second-declension participle

1. cursed
2. (Medieval Latin, Ecclesiastical Latin) hated
   • 405 CE, Jerome, Vulgate Proverbs.5.12:

     cūr dētestātus sum discīplīnam et increpātiōnibus nōn adquiēvit cor meum

     Why have I hated instruction, and my heart consented not to reproof (Douay-Rheims trans., Challoner rev.; 1752 CE)

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dētestātus	dētestāta	dētestātum		dētestātī	dētestātae	dētestāta
genitive	dētestātī	dētestātae	dētestātī		dētestātōrum	dētestātārum	dētestātōrum
dative	dētestātō	dētestātae	dētestātō		dētestātīs
accusative	dētestātum	dētestātam	dētestātum		dētestātōs	dētestātās	dētestāta
ablative	dētestātō	dētestātā	dētestātō		dētestātīs
vocative	dētestāte	dētestāta	dētestātum		dētestātī	dētestātae	dētestāta

References

• “detestatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers