deprecativus

Latin

Etymology

From dēprecor (“to avert, warn off; deprecate”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.pre.kaːˈtiː.u̯us/, [d̪eːprɛkäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.pre.kaˈti.vus/, [d̪eprekäˈt̪iːvus]

Adjective

dēprecātīvus (feminine dēprecātīva, neuter dēprecātīvum); first/second-declension adjective

1. deprecative

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēprecātīvus	dēprecātīva	dēprecātīvum		dēprecātīvī	dēprecātīvae	dēprecātīva
genitive	dēprecātīvī	dēprecātīvae	dēprecātīvī		dēprecātīvōrum	dēprecātīvārum	dēprecātīvōrum
dative	dēprecātīvō	dēprecātīvae	dēprecātīvō		dēprecātīvīs
accusative	dēprecātīvum	dēprecātīvam	dēprecātīvum		dēprecātīvōs	dēprecātīvās	dēprecātīva
ablative	dēprecātīvō	dēprecātīvā	dēprecātīvō		dēprecātīvīs
vocative	dēprecātīve	dēprecātīva	dēprecātīvum		dēprecātīvī	dēprecātīvae	dēprecātīva

Related terms

• dēprecābilis
• dēprecābundus
• dēprecāneus
• dēprecātiō
• dēprecātiuncula
• dēprecātor
• dēprecātōrius
• dēprecātrix
• dēprecor

Descendants

• French: déprécatif
• Italian: deprecativo

References

• “deprecativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• deprecativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.