denotatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dēnotō.

Participle

dēnotātus (feminine dēnotāta, neuter dēnotātum); first/second-declension participle

1. marked

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēnotātus	dēnotāta	dēnotātum		dēnotātī	dēnotātae	dēnotāta
genitive	dēnotātī	dēnotātae	dēnotātī		dēnotātōrum	dēnotātārum	dēnotātōrum
dative	dēnotātō	dēnotātae	dēnotātō		dēnotātīs
accusative	dēnotātum	dēnotātam	dēnotātum		dēnotātōs	dēnotātās	dēnotāta
ablative	dēnotātō	dēnotātā	dēnotātō		dēnotātīs
vocative	dēnotāte	dēnotāta	dēnotātum		dēnotātī	dēnotātae	dēnotāta

References

• “denotatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• denotatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.