definitivus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From dēfīniō (“to define”) + -īvus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /deː.fiː.niːˈtiː.u̯us/, [d̪eːfiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /de.fi.niˈti.vus/, [d̪efiniˈt̪iːvus]
Adjective
[edit]dēfīnītīvus (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum); first/second-declension adjective
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dēfīnītīvus | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
| genitive | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīvī | dēfīnītīvōrum | dēfīnītīvārum | dēfīnītīvōrum | |
| dative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvae | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | |||
| accusative | dēfīnītīvum | dēfīnītīvam | dēfīnītīvum | dēfīnītīvōs | dēfīnītīvās | dēfīnītīva | |
| ablative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvā | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | |||
| vocative | dēfīnītīve | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
Descendants
[edit]- Catalan: definitiu
- French: définitif
- Galician: definitivo
- Italian: definitivo
- Occitan: definitiu
- Portuguese: definitivo
- Romanian: definitiv
- Spanish: definitivo
References
[edit]- “definitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “definitivus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- definitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.