decretalis

Latin

Etymology

From dēcrētum +‎ -ālis.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.kreːˈtaː.lis/, [d̪eːkreːˈt̪äːlʲɪs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.kreˈta.lis/, [d̪ekreˈt̪äːlis]

Adjective

dēcrētālis (neuter dēcrētāle); third-declension two-termination adjective

1. Of, pertaining to or depending upon (for validity) a decree or decision; decretal.

Declension

Third-declension two-termination adjective.

	singular			plural
	masc./fem.	neuter		masc./fem.	neuter
nominative	dēcrētālis	dēcrētāle		dēcrētālēs	dēcrētālia
genitive	dēcrētālis			dēcrētālium
dative	dēcrētālī			dēcrētālibus
accusative	dēcrētālem	dēcrētāle		dēcrētālēs dēcrētālīs	dēcrētālia
ablative	dēcrētālī			dēcrētālibus
vocative	dēcrētālis	dēcrētāle		dēcrētālēs	dēcrētālia

Related terms

• dēcernō
• dēcrētiō
• dēcrētōrius
• dēcrētum
• dēcrētus

Descendants

• English: decretal
• French: décrétale
• Italian: decretale
• Portuguese: decretal
• Spanish: decretal

References

• “decretalis”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• decretalis in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• decretalis in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.