debilitatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dēbilitō.

Participle

dēbilitātus (feminine dēbilitāta, neuter dēbilitātum); first/second-declension participle

1. crippled, maimed
2. debilitated, weakened

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēbilitātus	dēbilitāta	dēbilitātum		dēbilitātī	dēbilitātae	dēbilitāta
genitive	dēbilitātī	dēbilitātae	dēbilitātī		dēbilitātōrum	dēbilitātārum	dēbilitātōrum
dative	dēbilitātō	dēbilitātae	dēbilitātō		dēbilitātīs
accusative	dēbilitātum	dēbilitātam	dēbilitātum		dēbilitātōs	dēbilitātās	dēbilitāta
ablative	dēbilitātō	dēbilitātā	dēbilitātō		dēbilitātīs
vocative	dēbilitāte	dēbilitāta	dēbilitātum		dēbilitātī	dēbilitātae	dēbilitāta

References

• debilitatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎^[1], London: Macmillan and Co.
  • to be bowed down, prostrated by grief: aegritudine afflictum, debilitatum esse, iacēre
    
  • to be completely prostrated by fear: metu fractum et debilitatum, perculsum esse