consolativus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From cōnsōlō (“to cheer, comfort, console”) + -īvus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /kon.soː.laːˈtiː.u̯us/, [kõːs̠oːɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /kon.so.laˈti.vus/, [konsoläˈt̪iːvus]
Adjective
[edit]cōnsōlātīvus (feminine cōnsōlātīva, neuter cōnsōlātīvum); first/second-declension adjective
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cōnsōlātīvus | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva | |
| genitive | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvōrum | cōnsōlātīvārum | cōnsōlātīvōrum | |
| dative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | |||
| accusative | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvam | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvōs | cōnsōlātīvās | cōnsōlātīva | |
| ablative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvā | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | |||
| vocative | cōnsōlātīve | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva | |
References
[edit]- “consolativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- consolativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.