Jump to content

conquisiturus

From Wiktionary, the free dictionary

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

Future active participle of conquīrō.

Participle

[edit]

conquīsītūrus (feminine conquīsītūra, neuter conquīsītūrum); first/second-declension participle

  1. about to hunt, collect, investigate

Declension

[edit]

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative conquīsītūrus conquīsītūra conquīsītūrum conquīsītūrī conquīsītūrae conquīsītūra
genitive conquīsītūrī conquīsītūrae conquīsītūrī conquīsītūrōrum conquīsītūrārum conquīsītūrōrum
dative conquīsītūrō conquīsītūrae conquīsītūrō conquīsītūrīs
accusative conquīsītūrum conquīsītūram conquīsītūrum conquīsītūrōs conquīsītūrās conquīsītūra
ablative conquīsītūrō conquīsītūrā conquīsītūrō conquīsītūrīs
vocative conquīsītūre conquīsītūra conquīsītūrum conquīsītūrī conquīsītūrae conquīsītūra