concomitaturus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Future active participle of concomitor
Participle
[edit]concomitātūrus (feminine concomitātūra, neuter concomitātūrum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | concomitātūrus | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra | |
| genitive | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūrī | concomitātūrōrum | concomitātūrārum | concomitātūrōrum | |
| dative | concomitātūrō | concomitātūrae | concomitātūrō | concomitātūrīs | |||
| accusative | concomitātūrum | concomitātūram | concomitātūrum | concomitātūrōs | concomitātūrās | concomitātūra | |
| ablative | concomitātūrō | concomitātūrā | concomitātūrō | concomitātūrīs | |||
| vocative | concomitātūre | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra | |