concionatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of concionor.
Participle
[edit]concionātus (feminine concionāta, neuter concionātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | concionātus | concionāta | concionātum | concionātī | concionātae | concionāta | |
| genitive | concionātī | concionātae | concionātī | concionātōrum | concionātārum | concionātōrum | |
| dative | concionātō | concionātae | concionātō | concionātīs | |||
| accusative | concionātum | concionātam | concionātum | concionātōs | concionātās | concionāta | |
| ablative | concionātō | concionātā | concionātō | concionātīs | |||
| vocative | concionāte | concionāta | concionātum | concionātī | concionātae | concionāta | |