commeto

Latin

Alternative forms

• conmētō

Etymology

commeō +‎ -tō (frequentative)

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /komˈmeː.toː/, [kɔmˈmeːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /komˈme.to/, [komˈmɛːt̪o]

Verb

commētō (present infinitive commētāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stems

1. (intransitive) to go habitually

Conjugation

   Conjugation of commētō (first conjugation, no passive, no perfect or supine stems)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	commētō		commētās		commētat		commētāmus		commētātis		commētant
	imperfect	commētābam		commētābās		commētābat		commētābāmus		commētābātis		commētābant
	future	commētābō		commētābis		commētābit		commētābimus		commētābitis		commētābunt
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	commētem		commētēs		commētet		commētēmus		commētētis		commētent
	imperfect	commētārem		commētārēs		commētāret		commētārēmus		commētārētis		commētārent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		commētā		—		—		commētāte		—
	future	—		commētātō		commētātō		—		commētātōte		commētantō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		commētāre			—			commētāns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		commētandī		commētandō		commētandum		commētandō		—		—

References

• “commeto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “commeto”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers

Portuguese

Verb

commeto

1. first-person singular present indicative of commeter