commeto

Latin

Alternative forms

• conmētō

Etymology

commeō +‎ -tō (frequentative)

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /komˈmeː.toː/, [kɔmˈmeːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /komˈme.to/, [komˈmɛːt̪o]

Verb

commētō (present infinitive commētāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. (intransitive) to go habitually

Conjugation

   Conjugation of commētō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	commētō	commētās	commētat	commētāmus	commētātis	commētant
	imperfect	commētābam	commētābās	commētābat	commētābāmus	commētābātis	commētābant
	future	commētābō	commētābis	commētābit	commētābimus	commētābitis	commētābunt
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	commētem	commētēs	commētet	commētēmus	commētētis	commētent
imperfect	commētārem	commētārēs	commētāret	commētārēmus	commētārētis	commētārent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	commētā	—	—	commētāte	—
	future	—	commētātō	commētātō	—	commētātōte	commētantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		commētāre	—	—	—	—	—
participles		commētāns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		commētandī	commētandō	commētandum	commētandō	—	—

References

• “commeto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “commeto”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers

Portuguese

Verb

commeto

1. first-person singular present indicative of commeter