cenatus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of cēnō.
Participle
[edit]cēnātus (feminine cēnāta, neuter cēnātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cēnātus | cēnāta | cēnātum | cēnātī | cēnātae | cēnāta | |
| genitive | cēnātī | cēnātae | cēnātī | cēnātōrum | cēnātārum | cēnātōrum | |
| dative | cēnātō | cēnātae | cēnātō | cēnātīs | |||
| accusative | cēnātum | cēnātam | cēnātum | cēnātōs | cēnātās | cēnāta | |
| ablative | cēnātō | cēnātā | cēnātō | cēnātīs | |||
| vocative | cēnāte | cēnāta | cēnātum | cēnātī | cēnātae | cēnāta | |
References
[edit]- “cenatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “cenatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- cenatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.