carminatus

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /kar.miˈnaː.tus/, [kärmɪˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /kar.miˈna.tus/, [kärmiˈnäːt̪us]

Etymology 1

Perfect passive participle of carminō (“make verses”).

Participle

carminātus (feminine carmināta, neuter carminātum); first/second-declension participle

1. having made verses

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	carminātus	carmināta	carminātum		carminātī	carminātae	carmināta
genitive	carminātī	carminātae	carminātī		carminātōrum	carminātārum	carminātōrum
dative	carminātō	carminātae	carminātō		carminātīs
accusative	carminātum	carminātam	carminātum		carminātōs	carminātās	carmināta
ablative	carminātō	carminātā	carminātō		carminātīs
vocative	carmināte	carmināta	carminātum		carminātī	carminātae	carmināta

Etymology 2

Perfect passive participle of carminō (“card, produce by carding”).

Participle

carminātus (feminine carmināta, neuter carminātum); first/second-declension participle

1. carded, having been carded
2. produced by carding, having been produced by carding

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	carminātus	carmināta	carminātum		carminātī	carminātae	carmināta
genitive	carminātī	carminātae	carminātī		carminātōrum	carminātārum	carminātōrum
dative	carminātō	carminātae	carminātō		carminātīs
accusative	carminātum	carminātam	carminātum		carminātōs	carminātās	carmināta
ablative	carminātō	carminātā	carminātō		carminātīs
vocative	carmināte	carmināta	carminātum		carminātī	carminātae	carmināta