bipunctatus

Latin

Etymology

From bi- +‎ punctatus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /bi.puːnkˈtaː.tus/, [bɪpuːŋkˈt̪äːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /bi.punkˈta.tus/, [bipuŋkˈt̪äːt̪us]

Adjective

bipūnctātus (feminine bipūnctāta, neuter bipūnctātum); first/second-declension adjective

1. (New Latin) doubly punctuated or pointed; bipunctate

Usage notes

• Used almost exclusively as a taxonomic epithet and thus not normally in inflected forms other than the nominative singular.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	bipūnctātus	bipūnctāta	bipūnctātum		bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctāta
genitive	bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctātī		bipūnctātōrum	bipūnctātārum	bipūnctātōrum
dative	bipūnctātō	bipūnctātae	bipūnctātō		bipūnctātīs
accusative	bipūnctātum	bipūnctātam	bipūnctātum		bipūnctātōs	bipūnctātās	bipūnctāta
ablative	bipūnctātō	bipūnctātā	bipūnctātō		bipūnctātīs
vocative	bipūnctāte	bipūnctāta	bipūnctātum		bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctāta