bilineatus

Latin

Etymology

From bi- +‎ lineatus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /bi.liː.neˈaː.tus/, [bɪlʲiːneˈäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /bi.li.neˈa.tus/, [bilineˈäːt̪us]

Adjective

bilīneātus (feminine bilīneāta, neuter bilīneātum); first/second-declension adjective

1. (New Latin) doubly lined

Usage notes

• Used almost exclusively as a taxonomic epithet and thus not normally in inflected forms other than the nominative singular.

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	bilīneātus	bilīneāta	bilīneātum		bilīneātī	bilīneātae	bilīneāta
genitive	bilīneātī	bilīneātae	bilīneātī		bilīneātōrum	bilīneātārum	bilīneātōrum
dative	bilīneātō	bilīneātae	bilīneātō		bilīneātīs
accusative	bilīneātum	bilīneātam	bilīneātum		bilīneātōs	bilīneātās	bilīneāta
ablative	bilīneātō	bilīneātā	bilīneātō		bilīneātīs
vocative	bilīneāte	bilīneāta	bilīneātum		bilīneātī	bilīneātae	bilīneāta