Jump to content

benedicturus

From Wiktionary, the free dictionary

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

Future active participle of benedīcō (I speak well (of)).

Participle

[edit]

benedictūrus (feminine benedictūra, neuter benedictūrum); first/second-declension participle

  1. about to speak well of, commend
  2. (Late Latin, Ecclesiastical Latin) about to bless, praise

Declension

[edit]

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative benedictūrus benedictūra benedictūrum benedictūrī benedictūrae benedictūra
genitive benedictūrī benedictūrae benedictūrī benedictūrōrum benedictūrārum benedictūrōrum
dative benedictūrō benedictūrae benedictūrō benedictūrīs
accusative benedictūrum benedictūram benedictūrum benedictūrōs benedictūrās benedictūra
ablative benedictūrō benedictūrā benedictūrō benedictūrīs
vocative benedictūre benedictūra benedictūrum benedictūrī benedictūrae benedictūra