artatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of artō

Participle

artātus (feminine artāta, neuter artātum); first/second-declension participle

1. tightened

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	artātus	artāta	artātum		artātī	artātae	artāta
genitive	artātī	artātae	artātī		artātōrum	artātārum	artātōrum
dative	artātō	artātae	artātō		artātīs
accusative	artātum	artātam	artātum		artātōs	artātās	artāta
ablative	artātō	artātā	artātō		artātīs
vocative	artāte	artāta	artātum		artātī	artātae	artāta

References

• “artatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• artatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)