intransitivus
Jump to navigation
Jump to search
Latin
[edit]Etymology
[edit]From in- + trānsitīvus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /in.tran.siˈtiː.u̯us/, [ɪn̪t̪rä̃ːs̠ɪˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /in.tran.siˈti.vus/, [in̪t̪ränsiˈt̪iːvus]
Adjective
[edit]intrānsitīvus (feminine intrānsitīva, neuter intrānsitīvum); first/second-declension adjective
- (grammar, of a verb) intransitive: Not transitive, not having, or not taking, a direct object.
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | intrānsitīvus | intrānsitīva | intrānsitīvum | intrānsitīvī | intrānsitīvae | intrānsitīva | |
| genitive | intrānsitīvī | intrānsitīvae | intrānsitīvī | intrānsitīvōrum | intrānsitīvārum | intrānsitīvōrum | |
| dative | intrānsitīvō | intrānsitīvae | intrānsitīvō | intrānsitīvīs | |||
| accusative | intrānsitīvum | intrānsitīvam | intrānsitīvum | intrānsitīvōs | intrānsitīvās | intrānsitīva | |
| ablative | intrānsitīvō | intrānsitīvā | intrānsitīvō | intrānsitīvīs | |||
| vocative | intrānsitīve | intrānsitīva | intrānsitīvum | intrānsitīvī | intrānsitīvae | intrānsitīva | |
Antonyms
[edit]References
[edit]- “intransitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- intransitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.